Dalailama: “Cilvēka dzīves jēga ir būt laimīgiem!”

 Šonedēļ pēc biedrības Latvija Tibetai ielūguma Latvijā viesojās Viņa Svētība Dalailama Četrpadsmitais. 9. septembrī Arēnā Rīga notika Dalailamas publiskā lekcija Līdzcietības kultūra.

Šī ir jau trešā Dalailamas vizīte Latvijā. Tā kā 2011. gadā Dalailama atteicās no jebkādiem politiskiem amatiem un pienākumiem, tad šī bija pirmā vizīte, kad viņš Latviju apciemo nevis kā politiska amatpersona, bet pasaules reliģijas – budisma – garīgā līdera statusā.

Es neizmantoju iespēju, kuras tiek dotas žurnālistiem, runāt ar Dalailamu tieši, bet kļuvu par vienu no vairākiem tūkstošiem vienkāršo lekcijas apmeklētāju. Publika, kas apmeklēja Dalailamas publisko lekciju, bija visdažādākā. Dominēja jaunieši, bet bija manāmas arī Latvijas slavenības, bet jo īpaši tie, kas aizraujas un publiski izsakās par ezoteriskām tēmām, kas piedalās semināros par Tibetas medicīnu, kas aicina attīrīt savu un līdzcilvēku karmu, skandējot mantras utt.

Kad Dalailama sāka atbildēt uz jautājumiem, atcerējos vēl vienas slavenības tikšanos ar Latvijas interesentiem.

2006. gada februārī ASV vēstniecība Latvijā rīkoja Afroamerikāņu vēstures mēnesi, kura laikā Rīgu apciemoja melnādainā amerikāņu blūza dziedātāja Odeta. Odeta bija leģendāra persona 20. gadsimta sešdesmitajos gados, kad notika afroamerikāņu cīņa par vienādām tiesībām ar baltajiem. Uz tikšanos ierados pārliecībā, ka uz Latviju ciemos ir atvests dresēts papagailis, kas mūsu publikai atkārtos politkorektu frāžu kombināciju par rasu vienlīdzību un vispārēju draudzību. Taču izrādījās, ka Odeta ir viena no apbrīnojamākajām personām, ar kādu man jebkad ir iznācis tikties. ASV vēstniecība uz Latviju bija atvedusi īstu dumpinieci, tādu kā Če Gevaru, kas uzšķaudīja protokolam, pieklājībai un teica nevis to, ko no viņas gaidīja, bet to, kā patiešām domāja. Ka par prezidentu nevajag ievēlēt melnādaino tikai tāpēc, ka viņam ir tumša ādas krāsa, ka jāievēl ir tas, kas ir vispiemērotākais sabiedrībai, neatkarīgi no viņa ādas krāsas. Kad viens no vietējiem afrolatviešiem sāka žēlabainu stāstu par milzīgo rasu diskrimināciju, kas valda Latvijā, un aicināja Odetu dot instrukcijas, kā sākt nevardarbīgo cīņu pret to, Odeta bija strupa: «Ja pret jums šeit slikti izturas, tad brauciet prom. Brauciet tur, kur nav rasisma.» Odeta atbildot neprātoja, ko par to domās vēstniece vai Ojārs Kalniņš, kurš kā moderators izmisīgi pūlējās Odetu iebīdīt politkorektas diskusijas rāmī…

Kaut ko līdzīgu varēja vērot tikšanās reizē ar Dalailamu 2013. gada 9. septembrī. Mani tas nepārsteidza, kad Dalailama viesojās Latvijā 2001. gadā, viņu uzrunāja Latvijas vietējais budistu aktīvs. Dalailamam tika lūgtas instrukcijas un pamudinājumi, kā labāk izplatīt budismu Latvijā. Uz šo lūgumu Dalailama atbildēja, aicinot precīzi ievērot vietējo – tradicionālo – reliģiju ētiskās prasības. Idejas sākt jaunu revolūciju ar lozungu «Visu zemju budisti savienojieties!» tika apcirstas pašā saknē.

Šī gada vizītē nekas nebija mainījies. Dalailamam tika uzdoti jautājumi, kuros bija jūtams spiediens, lai Dalailama ar savu autoritāti apstiprinātu kādu vietējo dogmu, tradīciju vai neobudistisku jauninājumu. No Dalailamas gaidīja, lai viņš kaut vai ar galvas mājienu šādas ierosmes svētītu. Tikai Dalailama to nedarīja. Viņa atbildes bija sirsnīgas, tiešas un apbrīnojami racionālas. Kaut vai viens piemērs.

Pasākums jau bija gandrīz beidzies. Viena no pasākuma atbalstītājām – Benita Sadauska – jau bija nolasījusi visu atbalstītāju un labvēļu sarakstu un informējusi, ka no vizītes netiek pelnīts. Tad pie publikas vērsās pasākuma moderators, kurš bija ģērbies žilbinoši baltā tērpā, kas izskatījās gluži kā ar Tide veļas pulveri izmazgāts, un informēja, ka tagad visas skaistās, baltās lilijas, kuras lekcijas dalībnieki bija aicināti sanest uz Arēnu Rīga, tiks iemestas Daugavas viļņos. Tad vārds tika dots Dalailamam, bet viņam šī ideja nepatika. Viņš vērsās pie publikas un aicināja klātesošos ņemt skaistās lilijas un nest tās uz savām mājām. «Tik skaisti un svaigi ziedi varētu vēl pāris dienas priecēt jūsu dzīvokļus,» teica budistu garīgais līderis. «Turklāt skaistu un nenovītušu ziedu iemešana upē ir naudas šķiešana. Lai tie turpina radīt prieku citiem!» uzsvēra Dalailama. Taču personas, kas vēl pirms divām stundām Dalailamu stādīja priekšā klātesošajiem kā savu skolotāju, kura viedajos vārdos visiem ir jāieklausās, sadumpojās pret budistu garīgo līderi un neapstiprināja Dalailamas aicinājumu. Tad Dalailama nopūtās: «Labi, nejauksimies organizatoru biznesā!» un devās prom. Pretēji Skolotāja aicinājumam, ziedi tika samesti Daugavā, bet Dalailama ziedu mešanā nepiedalījās.

Uz ko Dalailama aicināja Latvijas iedzīvotājus? Viņa teiktajā nebija nekādu tiešu aicinājumu Tibetas neatkarības atbalstam, ļaudis netika aicināti solidarizēties kopējā protestā pret Ķīnas Tautas Republikas varas iestādēm, lai sāktu cīņu par šā kalnainā nostūra neatkarību. Šādi aicinājumi bija jaušami no organizatoru demonstrētajiem klipiem un izvēlētās mūzikas, pirms sākās Dalailamas lekcija. Budistu garīgais līderis no šādām izpausmēm atturējās. Tieši pretēji, Dalailama aicināja atteikties no vardarbības kā formas un atteikties no nemitīgas atkarības no materiālām vērtībām. Dalailama uzsvēra, ka ekspluatācija ir viens no vardarbības veidiem, naudas varas koncentrācija nedaudzu cilvēku rokās ir ļaunums, kas līdzvērtīgs vardarbībai! «Kad runājam par bagātību un nevienlīdzību, tad esmu liels sociālists,» atzinās Dalailama, «vienlīdzības nevar būt par daudz…»

Ja man būtu jānovērtē Dalailamas politekonomiskie uzskati, tad tie ir naivi marksistiski, ļoti tuvi utopiskajam sociālismam. Taču šķīsti. Dalailamas naivo sociālismu neaptraipa tās necilvēcīgās metodes, ar kurām komunistiskās partijas Padomju Savienībā un pēckara Ķīnā īstenoja sapni par vienlīdzību un brālību. Dalailamas sapnis par brālību un vienlīdzību ir tuvs tiem gan Mao, gan Ļeņina paustajiem tālākiem mērķiem, tikai atšķirībā no šiem revolucionāriem Dalailama aicina sapni par cilvēci bez vardarbības īstenot bez bruņotas cīņas. Dalailamas nākotnes vīzija nav pretrunā ar komunistisko un sociālistisko ideju. Vienīgi pilnībā noraida vardarbību, lai sasniegtu uz vienlīdzības un līdzjūtības pamatiem veidotu cilvēku kopību, kas sāktu garīgu atjaunotni, atsakoties no materiālisma kundzības.

Vienlaikus Dalailama pauda tiešu racionālismu un saprāta primātu.

Uz jautājumu, kā budisms ieteiktu rīkoties atkarību vai problēmu gadījumos, viņš neieteica sākt ar to, kā izvēlēties piemērotas mantras un veikt šķīstības rituālu superdārga guru uzraudzībā, tieši pretēji. Dalailamas atbilde bija: «Ja jums ir problēmas, tad vispirms vērsieties pie speciālista!» Viņš minēja sevi kā piemēru. Viņam ir žultspūšļa problēmas, un viņš tās risina pie ārsta.

Kad tika jautāts par to, kā novērst globālo nevienlīdzību, tad atbilde bija: «Ar lūgsnām šeit neko nevarēs palīdzēt!» Vienīgie, kas spēj līdzēt, ir valdības un cilvēki, kas var ietekmēt valdības, lai tās pieņemtu pareizus un līdzsvarotus lēmumus.

Visai neparasta bija Dalailamas atbilde uz jautājumu: vai nāve ir ļaunums?

«Nāve ir daļa no dzīves, tāpēc tā nevar būt ļaunums,» sekoja atbilde. Savukārt uz jautājumu par to, kāda ir cilvēka dzīves jēga, Dalailama sniedz pavisam vienkāršu atbildi: «Cilvēka dzīves jēga ir būt laimīgiem!»

Taču laime nav materiālo vērtību un naudas daudzumā, bet gan daloties tajā, kas mums ir, ar saviem līdzcilvēkiem.

Dalailamas vēstījums bija ekumenisks. «Mēs runājam par vienu un to pašu, bet lietojam atšķirīgus terminus,» viņš skaidroja, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc budismā nav tāda jēdziena kā «Dievs». Ļaunums neizceļas no reliģijas. Ļaunums rodas, kad reliģiskas institūcijas pārvēršas par naudas pelnīšanas vai varas uzturēšanas instrumentu. Ļaunums rodas, kad reliģijas tiek izmantotas, lai dzītos pēc politiskiem vai pasaulīgiem mērķiem.

Kad lekcija beidzās, es pavērsu skatu uz tiem, kas tikties ar Dalailamu bija ieradušies kā uz kino, pirms tam Arēnas Rīga ātrajās uzkodās nopērkot lielās glāzes ar kokakolu un turzas ar popkornu. Vēlējos saskatīt, vai šajās sejās ir redzama kaut neliela sapratne par Dalailamas teikto, taču neko neatradu. Lekcijai noslēdzoties, cilvēki traucās atpakaļ pie savām ikdienas lietām…