Ofšoru kritiķiem trūkst sapratnes nodokļu likumdošanā

Publiskotā informācija par kompāniju patiesajiem labuma guvējiem Panamā reģistrētajās kompānijās izsaukusi negatīvisma kampaņu pret atsevišķām personām, bet amatpersonas un publicisti atturas analizēt panamiešiem nozagtās informācijas būtību un tā dēvēto ofšoru lomu globālajā ekonomikā.

Izrādās, ka viens no iemesliem, kāpēc nopietnāka analīze netiek veikta, ir nodokļu speciālistu stingra vienošanās Panamas skandālu nekomentēt, jo tā pamatā ir negodīgā ceļā iegūta informācija, turklāt publiskotā informācija ir politiski atlasīta un sašķirota, uzmanību speciāli pievēršot tikai atsevišķu personu kritikai, nevis globālās nodokļu politikas tematika.

Informācijas politisku sašķirošanu īpaši spilgti varēja redzēt Latvijas gadījumā, kad organizācija Re:Baltica, kurai vienīgajai Panamas dokumenti Latvijā tika iedoti, izcēla tikai dažas, šīs organizācijas pētniekiem nepatīkamas personas, bet piesedza citas personas, kuru saistība ar Panamas kompānijām patiešām bija interesanta un starptautiski nozīmīga. Kā jau NRA.lv rakstīja (šā gada 13. aprīlis, Krājbankas ofšori slēpj Kremļa naudu), Re:Baltica pētnieki tikai garāmejot pieminēja divus letiņus Panamas ofšoros, kaut gan šie letiņi (vēl nesen – plaši pazīstami baņķieri Latvijā) uzrādās kā milzu aktīvu (visticamāk – miljardu vērtu) īpašnieki Ukrainas enerģētikas biznesā un ir nepārprotami saistīti ar Krievijas augstākajām valsts amatpersonām, kuras ir iekļautas starptautisko sankciju sarakstā. Re:Baltica traktējumā šo divu letiņu darbība ir «sabiedrībā nepazīstamu» «privātu personu» «profesionālā darbība». Respektīvi – Re:Baltica pētniekiem dažos gadījumos «pieveras acis», pat neskatoties uz to, ka skaidri iezīmējušies «Putina tuvākais loks», «starptautisko sankciju obligātums», «Krimas nelikumīgā aneksija», «hibrīdkarš» u.tml. diskursi.

Ņemot vērā nodokļu speciālistu pašreizējo klusēšanu, Neatkarīgā atcerējās ofšoru tematikai veltītās nesenās spilgtākās publikācijas pirms Panams skandāla. Nodaļa ofšoru tematikai veltīta zvērināta advokāta Jāņa Zelmeņa grāmatā Turības svārsts, kura klajā nāca pērnā gada nogalē, izdota latviešu un krievu valodā, un kura cita starpā pagājušonedēļ prezentēta arī Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Par varas pārstāvju tumsonību nodokļu aplikšanas jautājumos un ofšoru pamatprincipiem intervijā Neatkarīgajai 2014. gada 8. aprīlī klāstīja arī zvērināts advokāts Indulis Ludiņš.

Augšminētie speciālisti, runājot par ofšoriem, aicina nodalīt nacionālo valstu likumos noteiktās nodokļu iekasēšanas normas un to ievērošanu no apzināti ļaunprātīgas izvairīšanās no nodokļiem, izmantojot ofšoru iespējas. Viņi uzsver, ka ofšors un kapitālisms ir vienots veselums, tikai jautājums, cik gudri un saprātīgi tie tiek izmantoti un cik tālredzīga ir nodokļu politika konkrētajā valstī.

Kas ir ofšors

J. Zelmenis Turības svārstā skaidro, ka parasti ar jēdzienu «ofšors» domāta juridiska persona, kura ir reģistrēta kādas valsts jurisdikcijā ar noteikumu neveikt tajā nekādu vai arī veikt ļoti ierobežotu saimniecisku darbību, pretī saņemot ļoti labvēlīgu nodokļu režīmu. «Attīstītajā pasaulē nodokļu plānošana pastāv jau daudzus gadu desmitus, un viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām, proti, nerezidentu kompānijas, savu balsi pieteica jau tālajos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Kā piemēru šeit varētu minēt 1927. gada 27. februāra Panamas vispārējo korporāciju likumu, kurā ir ļoti pilnīga šo nerezidentu kompāniju statusa reglamentācija, paredzot tām ļoti elastīgu un liberālu pastāvēšanas režīmu. Panamas nerezidenta kompānija ir drošs, anonīms un efektīvs nodokļu plānošanas līdzeklis. Pa šiem gadiem Panamā reģistrētas desmitiem tūkstošu šādu kompāniju, kas ļauj apgalvot, ka nepārvērtējama tiesu prakse un servisa (pirmām kārtām banku un kuģu reģistrācijas) infrastruktūra ir izveidojusies tieši šajā tālajā Centrālamerikas valstī.»

J. Zelmenis grāmatā norādījis, ka Panama nebūt nav vienīgā valsts, kura tiek saukta par ofšoru. Eiropā pie tādām pieskaitāmas, piemēram, Šveice un Luksemburga. Jebkura valsts var tikt nodēvēta par ofšoru, pateicoties īpašai nodokļu politikai pret nerezidentiem. Līdz šim Latvijā ofšorus publiski pieņemts kritizēt. Šai tieksmei advokāts sniedz skaidrojumu: «Ķeršanās pie ofšoru zākāšanas nāk no politiķu ideju nabadzības un intelekta trūkuma. Vienmēr ir ērtāk zākāt to, kas nav mūsu, kas ir svešs. Mūsu politiķi nemēdz runāt par lietām, kuras prasa kompetenci, zināšanas, pieredzi. Tādēļ mūsu politiķi izvairās runāt par tādām tēmām kā sabiedrības sašķeltība, sabiedrības nabadzība, iedzīvotāju skaita straujais sarukums. Pavisam izvairās runāt par to, kā mums – Latvijā dzīvojošajiem – kļūt bagātiem. Tikpat bagātiem kā beļģi, šveicieši, zviedri, norvēģi un vēl bagātākiem. .. Diskusija par ofšoru ir spiediens uz cilvēka zemākiem instinktiem. Vēl zemāki instinkti ir tikai nacionālistiskie. Ofšors ir daļa no stāsta – sit bagāto, bagātais ir riebeklis, kurš tev nolaupījis tavu laimi un labklājību; ņemam kokus un ejam bagātos slānīt.»

Globālie spēlētāji diktē

Turības svārsta autors norāda, ka toni nodokļu plānošanā globalizācijas apstākļos diktē nevis atsevišķo valstu valdību pieņemtie lēmumi, bet gan globālās multinacionālās kompānijas – tādas kā Starbucks, Google, Amazon, Apple. Biznesam kļūstot globālam, mazinās valdību spējas iekasēt nodokļus. Pasaules lielākās kompānijas nodokļu maksāšanas jomā darbojas vienotā struktūrā pēc vienotas sistēmas, bet valdības nodokļu iekasēšanas jomā joprojām darbojas fragmentēti. «Ģenerālā nodokļu plānošanas ideja ir ļoti vienkārša – atrast veidu, kā valstīs ar augstiem nodokļiem, kā, piemēram, Anglijā, Francijā, samazināt atskaitēs uzrādāmo ienākumu apjomu un palielināt uzrādāmo izdevumu īpatsvaru, bet valstīs, kurās ir zemi nodokļi, kā, piemēram, Luksemburgā, uzrādīt ienākumus,» norāda J. Zelmenis.

Autors savā grāmatā atgādina, ka bagāto valstu sūrošanās par peļņas centru izvietošanu Luksemburgā regulāri dzirdama G20 valstu saietos. Turīgās valstis pat ir akceptējušas OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, kurai vēlas pievienoties arī Latvija) rīcības plānu, kas paredz cīnīties pret lielo multinacionālo korporāciju izvairīšanos no nodokļu nomaksas. «Luksemburga uz to visu noraugās un saka: «Jā, jums, puiši, taisnība, bet mēs nedarām neko nelikumīgu. Mums piedāvā – mēs vienojamies.» Arī Latvijā darbojas Valsts ieņēmumu dienesta uzziņa, tikai Latvijā Valsts ieņēmumu dienests vēl nav tendēts tik elastīgam darbam ar lielo naudas plūsmu turētājiem. Tam nepieciešama vēlme, spēja un interese individuāli strādāt ar katru klientu, ar katru lielo kompāniju. Luksemburgas valdība lieliski saprot, ja valstī tiek izvietoti simts vai pat piecdesmit pasaules lielāko kompāniju peļņas centri, tad valsts nevar būt zaudētājos,» raksta J. Zelmenis.

Viņš gan piebilst, ka viss slepenais ir slepens līdz brīdim, kamēr kāds negodīgs cilvēks slepeno nepadara publisku: «2014. gadā šāds negodīgs PriceWaterhouseCooper darbinieks informāciju, kuru viņam nebija tiesību izpaust, nodeva žurnālistiem. Nododot šo slepeno informāciju, sekoja piebilde, ka viņš, lūk, tā rīkojoties taisnības, likumības, tikumības vārdā. Viņš gan piemirsa piebilst, ka, tādējādi rīkojoties, viņš rupji pārkāpj savas līgumiskās un likumiskās attiecības ar darba devēju. Žurnālisti no tā visa uztaisīja biznesu. Radās labs pamats pētījumam un sensācijai vairākiem izdevumiem, kuriem tas nodrošināja labus ieņēmumus. Izraisījās skandāls par to, kā Luksemburga uzdrīkstas uz citu rēķina veidot savu kluso paradīzi. Bet tur jau ir tas āķis – kamēr visi pelna un nav publicitātes par to, kā pelna, visiem viss ir labi. Kolīdz uzrodas publicitāte, tā kāds no pelnošajiem posmiem ierauj asti.»

Starpnieki ir vajadzīgi

Lietpratējs nodokļu politikas un likumdošanas jautājumos I. Ludiņš intervijā Neatkarīgajai norādīja, ka Latvijas tiesībsargājošās struktūras daudz runā par naudas atmazgāšanu caur ofšoriem, taču nepievērš uzmanību naudas izcelsmei un tam, kurā brīdī un kad likums prasīja vai neprasīja maksāt nodokļus par konkrētām pozīcijām. Kā piemēru viņš minēja Ventspils trazītbiznesu, kurš ir starptautiski auditēts, caurskatāms. Tajā pašā laikā no prokuroru uzdotajiem jautājumiem pratināšanā tā dēvētajā Lemberga prāvā radies iespaids, ka prokurori nez no kurienes guvuši pārliecību, ka Ventspils tranzītbiznēsā notiek naudas atmazgāšana un nodokļu nemaksāšana. Pēc I. Ludiņa teiktā, «prokurori pat necenšas iedziļināties, kad šie nodokļi ir jāmaksā, kurā jurisdikcijā tie jāmaksā un vai vispār ir jāmaksā. Kā teicis angļu ekonomists Milns, ekonomika elpo caur spraugām nodokļu likumdošanā. Ja viss tiks aplikts ar 100% nodokli, neviens negūs peļņu un līdz ar to nekāda uzņēmējdarbība nebūs iespējama.»

Pēc advokāta skaidrojuma, ir virkne uzņēmējdarbības veidu, kur bez starpniekiem neiztikt. Piemēram, naftas un naftas produktu tranzītbiznesā produkts pats par sevi nav nodokļu aplikšanas objekts. «Pirmā nodokļu nomaksa notiek, produktam reāli izceļojot ārpus Krievijas. Tad tiek nomaksāta izvedmuita. Latvijas valstij jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis par sniegto pakalpojumu, jo produkts virzās tranzītā caur Latviju uz citām valstīm. Produkta transportēšanas procesā īpašnieki var daudzkārt mainīties. Viņu kravas tiek uzglabātas Ventspilī cisternās līdz brīdim, kamēr saplūst vajadzīgais daudzums kuģim vai arī tirgū parādās izdevīgākā cena, par kuru īpašnieki kravas var notirgot gala patērētājam. Kad naftas produkts nokļūst galamērķī Roterdamā vai kur citur, tas tiek atmuitots un tiek maksāti nodokļi. Līdzīgi ir kokapstrādē. Ar vienas kokzāģētavas produkciju nepietiek, lai piekrautu kuģi. Sīkām kokzāģētavām nav līgumu ar gala patērētāju Lielbritānijā. Līdzīgi būvniecībā tiek līgumi slēgti ar ģenerāluzņēmēju, nevis pa tiešo ar daudzu un dažādu specializāciju būvniekiem,» skaidroja I. Ludiņš.

Izmanto sodīšanai

Advokāts pauda bažas, ka mūsdienās ofšorus kā pamatojumu naudas atmazgāšanai un citām nelikumīgām darbībām izmanto politiķi un negodprātīgi tiesībsargi. Viņu teorijas par ofšoru ļaunumu I. Ludiņš salīdzināja ar notikušo PSRS: «Tur vara bieži saskārās ar grūtībām neitralizēt politiskos pretiniekus. Mēs tagad dzīvojam brīvā Latvijā, kur labie ir visi tie, kuri savu biznesu atdod svešajiem. Piemēram, digitālo televīziju gribēja uztaisīt paši vietējie. Viņiem no tā nekas nesanāca, jo viņus krimināli apsūdzēja par to, ka viņiem neesot pieredzes taisīt šādu biznesu, taču pasaules piemēri liecina, ka tieši iepriekšējās pieredzes trūkums var kļūt par veiksmes pamatu un ne vienmēr augstskolas diploms ir veiksmes garants. Rūpniecība tika iznīdēta, bet bankas atdotas svešajiem. Vēl atlicis globālajiem spēlētājiem atdot arī Latvijas ostas. Lai vietējiem nepiederētu stratēģiskās biznesa jomas un viņi nekontrolētu lielas naudas plūsmas, tiek izvilkts naudas atmazgāšanas likums, ar kura palīdzību viegli izrēķināties ar pasaules tendences nesaprotošajiem un nepaklausīgajiem. Lai likvidētu varai nevēlamos, Padomju Savienībā Andreja Janvāreviča Višinska vadībā izdomāja noziegumu ar nosaukumu «kaitniecība», kuram nebija skaidras juridiskas definīcijas, bet varēja piemērot visos gadījumos, kolīdz uzradās vajadzīgais «klients». Piemēram, ugunsdzēsēju komanda piedzērusies, nav notīrījusi sniegu, tāpēc ugunsdzēsēju mašīna nokavē izbraukšanu uz izsaukumu. Normāli būtu notiesāt ugunsdzēsējus par nolaidību, bet tur sods par vieglu. Savukārt tiesājot par kaitniecību, var piespriest vismaz 15 gadu ieslodzījuma vai nāves sodu. Tiek izvirzītas apsūdzības, ka ugunsdzēsēji piedzērušies tāpēc, lai kaitētu padomju valstij. Pret šādām apsūdzībām nevarēja aizstāvēties – tiesa akli ticēja prokuroru apgalvojumiem.

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Foto:Philippedelavie/https://pixabay.com/en/users/Philippedelavie-2385047//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/