Paiders: Viņķeles politika – izraidīt jauniešus no Latvijas

 Latvijā tradicionāli katru gadu agrā pavasarī Ķīpsalas izstāžu kompleksā notiek divas izstādes – Skola un Grāmata.

Skola pulcina jauniešus. Daudzās skolās profesionālās orientācijas darbinieku iniciatīvas rezultātā tiek organizēti kolektīvie braucieni. Autobusi atved skolēnus, kuri pēc izstādes apmeklējuma tikpat organizēti tiek nogādāti mājās. Daudzi vecāki, kuru atvases nezina un nesaprot, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas, materiāli motivē savus bērnus, lai tie apmeklētu šo izstādi.

Līdztekus izstādei Skola notiek grāmatu izstāde, kurā bez papildu maksas ielaiž ar izstādes Skola ieejas biļetēm vai ielūgumiem. Izstādē Grāmata var aplūkot jaunākos izdevumus, iegādāties grāmatas par izdevniecību cenām, kā arī sameklēt nelielu izdevniecību reti sastopamus izdevumus.

Milzīgs jauniešu pieplūdums rada arī citas intereses. Tradicionāli izstādē Grāmata zem izdevniecību izkārtnes nomaskējas netradicionāli vai pat nereģistrēti reliģiski virzieni. Stendos gan piedāvā attiecīgā reliģiskā virziena grāmatas, gan vervē jaunus adeptus. Šogad plaši stendi bija gan faluņgun praktizētājiem, gan Vitness Lee sekotājiem (Vitness Lee sekotāju stendā katram, kas vēlējās, bez maksas izsniedza Jaunās derības eksemplāru ar amerikāņu sludinātāja komentāriem). Savs stends bija kabalas studētājiem, sava vieta īpatnējam reliģiskam novirzienam, kas apvienoja budisma un hinduisma elementus. Rona Habarda sekotājiem (scientologiem) vien bija trīs vietas (viena izstādes Skola hallē), kurās interesentiem piedāvāja aizpildīt lapiņu, ierakstot savus kontaktus.

Bija jau izveidojies zināms līdzsvars. Izstādē Skola jauniešiem piedāvā iespējas, kur turpināt izglītību, tikmēr izstādē Grāmata reliģiskie vervētāji centās iegūt jauniešu kontaktus, lai tos piesaistītu savam reliģiskajam virzienam.

Pēdējos gados vervētāju pulkam ir piepulcējušās arī valstis, kurās demogrāfiskā bedre ir tikpat dziļa kā pie mums. Izstāde Skola ir pārvērtusies par kolosālu vervēšanas vietu jauniešu aizbraukšanai no Latvijas.

Šogad izstādes Skola halli nosacīti varēja sadalīt trīs tematiskajās zonās. Rietumu puse bija atvēlēta Latvijas augstskolām. Visas lielākās Latvijas augstskolas cītīgi dalīja bukletus, demonstrēja breika dejas un eksperimentus, kā nu kuras pārstāvji to prata. Halles dienvidaustrumu daļā izvietojās arodu un amatu skolas. Dažas amatu skolas hallē bija iekārtojušas savas darbnīcas, kurās skolu audzēkņi virpoja, urba un zāģēja. Jaunieši ar pavērtām mutēm vēroja, kā no koka kluča vai metāla gabala top derīgas lietas. Halles ziemeļaustrumu daļā bija koncentrējušās ārvalstu augstskolas un Latvijas starpnieki, kas par samaksu piedāvā nokārtot dokumentus ārvalstu augstskolās.

Visplašāk bija pārstāvētas Dānijas augstskolas. Dānijā nav diskriminācijas. Bezmaksas augstskolas izglītība tika garantēta visiem dāņiem un arī visiem ES valstu pilsoņiem.

Kamēr Ķīlis sapņo liegt budžeta vietas latviešu studentiem, lai piespiestu visus ņemt studiju kredītus, dāņu, zviedru un pat igauņu augstskolas savas budžeta vietas atvēl Latvijai. Vācija Latvijas studentiem bez maksas piedāvā apgūt tādas specialitātes kā veco ļaužu aprūpe, fizioterapija, sociālie asistenti u.c. Tajās nav lielas algas, un tās starp Vācijas jauniešiem augstu nekotējas. Tiek solīti paātrinātie vācu valodas apguves kursi, un pēc diploma saņemšanas jaunieši tiks iekārtoti darbā Vācijā. Igauņi aicina Latvijas jauniešus pieteikties uz budžeta vietām Tartu universitātē. Ķīlis Latvijas valdības vārdā jums atņems budžeta vietas, bet Igaunijas valdība jūs ņems pie sevis. Kad visas dabaszinātņu programmas pie jums tiks aizklapētas, jo Ķīļa triku dēļ neviena programma nepagūs iziet akreditāciju, tad gluži kā 19. gadsimtā – brauciet studēt uz Tartu. Latvijas valdības vietā par jums gādās Igaunijas valdība.

Pat Pleskavas universitātei ir ko piedāvāt. Latvijas valsts dibinātām augstskolām ir aizliegts mācīt dabaszinātnes krieviski, bet Pleskavā krieviski runājošie var apgūt bioloģiju, matemātiku un pat ģeogrāfiju.

Vienā stendā piedāvāja studijas Izraēlā. Uz jautājumu, vai tiek piedāvātas arī bezmaksas studijas, atbilde bija apstiprinoša, bet piebilstot: «Tikai tiem, kam ir ebreju izcelsme.» Lai slāpētu manu pārsteigto sejas izteiksmi, man piešķīra skaistu tūrisma karti ar Svētās ze mes svarīgākajiem tūrisma objektiem.

Savs stends bija Kanādas vēstniecībai, kur aģitēja studēt Albertas provincē utt., utt., utt.

Jaunieši un viņu vecāki drūzmējās pie stendiem, taujāja, cik dārga ir dzīvošana komplektā ar bezmaksas studijām. Izrādījās, ka Dānijas bezmaksas studijas dod Dānijas ekonomikai no katra studenta vismaz 500 latu mēnesī, jo šāda summa mēnesī ir jātērē par mācību grāmatām, pārtiku, transportu, dzīvokli utt.

Brīdī, kad biju apdullis no vervētāju saldajām balsīm un pārlaimīgu jauniešu sejām, kas jau sapņoja par skaistajām un debešķīgajām studijām Zēlandes universitātē, visa šī jūkļa vidū ieraudzīju stendu, kam vajadzēja simbolizēt patriotismu un reemigrācijas politiku. Starp ārvalstu vervētāju steliņģiem kā gaiša bāka iezīmējās Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts aģentūras plašie stendi. Lūk! Vieta, kur varēs sajust labklājības ministres Ilzes Viņķeles valstisko nostāju. Lūk! Vieta, kur valdības reemigrācijas plāns var realizēties, kur ar skaistiem piedāvājumiem «Dzīve un darbs Latgalē», «Dzīve un darbs Valmierā, Liepājā un Ventspilī» var apturēt emigrāciju jau iedīglī, pirms jaunieši ir pametuši Latviju.

Gaidīju, ka tūdaļ saņemšu informāciju par brīvajām vakancēm Pāvilostā un Lubānā, Salacgrīvā un Brocēnos. Šī ir vieta, kur dot pretsparu dvēseļu uzpircējiem no ārvalstīm. Taču jaunietim, kas bija rindā pirms manis, rokā tika iespiests buklets «Darbs un dzīve… Norvēģijā». Kad es izbrīnā iepletu acis, mans samulsums tika uztverts kā nepatika pret Norvēģiju. Manās rokās tūdaļ tika ieslidināti bukleti «Darbs un dzīve Nīderlandē», «Darbs un dzīve Zviedrijā», «Darbs un dzīve Dānijā», «Darbs un dzīve Ziemeļvalstīs», «Darbs un dzīve Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē».

Noslēdzot man tika piešķirts buklets ar nosaukumu «Uzzini pirms piekrīti darbam ārvalstīs!». Tad stenda darbiniece pievērsās kādam citam jaunietim.

Viņķeles politika ir skaidra. Glābjas, kas var! Visus laukā no Latvijas! Tikai – kāpēc ir jāmelo? Noteikti vajadzētu precizēt, kuras valsts intereses apkalpo struktūra ar nosaukumu «Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts aģentūra». Patiešām, uz logo valsts nosaukuma nav. Tā nav Latvijas valsts aģentūra – tā ir Lielbritānijas vai Norvēģijas valsts nodarbinātības aģentūra.

Ja Ilze Viņķele tikai vakar iesēstos ministra krēslā, tad viņa varētu muļķīgi blisināt acis un izlikties, ka tā nav viņas atbildība. Taču ministre rullē labklājību jau vairāk nekā gadu. Uz kādu demogrāfisko bezdibeni mūs dzen Labklājības ministrijas darbība Ilzes Viņķeles vadībā? Saeimai ir jāpieprasa no Ilzes Viņķeles politiskā atbildība par visiem jauniešiem, kas pametīs Latviju pēc izstādes Skola apmeklējuma!

Patiešām ir kauns, ka meita sabradā un iemin dubļos tos patriotiskos ideālus, par kuriem pret totalitāru varu bezbailīgi sacēlās viņas tēvs.