Strautiņš: Ķeram Lietuvu un Igauniju
Par Lietuvas un Igaunijas noķeršanu parasti runā saistībā ar šo valstu neseno panākumu atkārtošanu investīciju piesaistē un eksporta pieaugumā. Par laimi, Latvija ir atpalikusi arī kādā citā jomā – patēriņa cenu pieaugumā. Igaunijā inflācija oktobrī sasniedza 7,0%, bet Lietuvā pat 8,2%(provizoriski dati). Latvijā patēriņa cenu gada inflācija oktobrī bija 6,0%, atbilstoši jau zināmajiem Eurostat provizoriskajiem aprēķiniem. Salīdzinājumā ar septembri dzīves dārdzība pieauga par 1,1%.
Vēl kāda laba ziņa – Latvijas “cerības” noķert kaimiņvalstu inflācijas rādītājus nav pārliecinošas. Tās ir atšķirīgās ekonomikas cikla fāzēs, tajās ir daudz dinamiskāks mājokļu un kreditēšanas tirgus, Lietuvā arī daudz straujāk augošs patēriņš. Visur Baltijā un Eiropā inflāciju karsē importa izmaksu kāpums, bet algu un cenu spirāles stāvums atšķiras.
Galvenie inflācijas veicinātāji joprojām ir transporta un mājokļu uzturēšanas izmaksas, kas kopā veido gandrīz 2/3 gada inflācijas – katra no šīm pozīcijām veidoja 1,9 procentpunktus. Nozīmīgs bija arī pārtikas “ieguldījums” (1,1%), tātad visu pārējo preču un pakalpojumu cenu kāpums veidoja vien sesto daļu. Transporta un mājokļu izmaksas gada griezumā auga attiecīgi par 15,6% un 11,8%, bet pārtikas – par 4,5%. Atsevišķu pārtikas produktu cenas aug daudz straujāk, oktobrī, tā teikt, ar neapbruņotu aci bija redzams, ka strauji sadārdzinās piens un tā produkti. Šodien šo sajūtu apstiprināja statistiķi – šī produktu kategorija oktobrī bija par 10,1% dārgāka nekā pirms gada. Par laimi, situāciju daļēji glāba cūkgaļas palētināšanās (-5,4%), arī to varēja manīt.
Diemžēl inflācijas pieaugums turpināsies, par ko liecina gan notikumi biržās, gan kaimiņvalstu “sasniegumi”, gan ražotāju cenu kāpums, kas apsteidz patēriņa cenu pieaugumu. Jau septembrī notika ļoti straujš ražotāju lēciens iekšējā tirgū līdz 20,4%, salīdzinājumā ar 15,9% augustā. Sliktākā ziņa – elektrības, gāzes un siltuma ražotāju cenas septembrī bija par 31,0% augstākas nekā pirms gada. Par laimi, vairākās citās patērētājiem svarīgās un sociāli jūtīgās jomās ražotāju cenu inflācija ir daudz zemāka. Pārtikas ražotāju cenas septembrī bija par 4% augstākas nekā pirms gada. Pārtikas izejvielu cenas biržās ir augušas, taču šī nozare mazāk cieš no globālām komponentu piegādes problēmām, liela daļa izejvielu ir vietējas. Tāpat pieprasījums pēc pārtikas nevar tik krasi svārstīties, tieši pieprasījuma svārstības ir galvenais globālo cenu un piegāžu konvulsiju faktors. Latvijā ražotie apģērbi bija par 4,8% lētāki. Medikamentu cenu gada inflācija bija 3,9%, bet būvmateriāli bija par 4,1% dārgāki nekā pērn septembrī. Tas, ka koksnes cenas augušas par 51,2%, vairāk ietekmē investīciju izmaksas, tāpat iekārtu un mašīnu izmaksu kāpums par 70,7%.
Runājot par notiekošā cenu kāpuma “dziļajiem” iemesliem, tos var apcerīgi raksturot kā ekonomikas apmaldīšanos starp pagātni un nākotni. Pasaules ekonomikā ir grandioza sinhronizācijas problēma. Pieprasījums pēc precēm ir ļoti spēcīgs, to “karsē” gan ekonomikas stimulēšanas pasākumi, gan ierobežotās iespējas pirkt pakalpojumus, tāpēc cilvēki vairāk pērk preces. Tā kā ražotāji ir plānojuši jaudas “normāliem” apstākļiem, tik strauji palielināt ražošanu nav iespējams. To varētu paveikt ilgākā laikā, taču ražotāji nezina, cik ilgi tas turpināsies. Tāpēc viņi ir piesardzīgi ar ieguldījumiem ražošanas jaudu palielināšanā. Turklāt arī investīciju izmaksas ir ļoti pieaugušas. Tāpēc ražotājiem vien atliek izbaudīt augsto cenu periodu un atlikt stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Tas nav grūti, jo biržās kotēto uzņēmumu vidējā peļņa šobrīd tālu pārsniedz prognozes.
Situāciju vēl vairāk sarežģī sinhronizācijas problēma pārejā uz jaunajiem enerģijas avotiem. Pamats naftas cenu kāpumam tika ielikts tad, kad notika lielais cenu kritums 2014. gadā, pie tā brīža līmeņiem neesam joprojām atgriezušies, lai arī nesenā pagātnē cenas ir pieaugušas. Kad naftas cenas pārsniedza 100 dolārus par barelu, nozare ieguldīja ieguvē apmēram 1000 miljardu dolāru gadā, pēc tam investīcijas samazinājās vairāk nekā uz pusi un nav atguvušās. Turklāt naftas ražotāju piesardzību nemazina šobrīd notiekošais cenu pieaugums. Lai atmaksātos ieguldījumi naftas un citu izejvielu ieguvē, ir vajadzīgi gadu desmiti. Taču naftas pieprasījuma perspektīvas tālākā nākotnē ir ļoti neskaidras, jo autoražotāji plāno pāriet uz elektriskās piedziņas tehnoloģijām, to prasa valdības un patērētāji. Tā saucamās “saulrieta nozares” mēdz būt ļoti rentablas uzņēmumiem, kuri prot šo laiku izmantot, bet patērētājiem tas var nebūt izdevīgs laiks.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
The post Strautiņš: Ķeram Lietuvu un Igauniju first appeared on Nozare.info.